Daugava Latvijai un tās tautai ir ne tikai liela un skaista upe, bet arī simbols. Tā tiek apdziedāta dziesmās, saukta par latviešu tautas likteņupi un tieši ar cīņu pret Daugavpils HES būvniecību, kā rezultātā tiktu applūdinata Daugavas ieleja starp Daugavpili un Krāslavu, sākās tautas atmoda, kas atnesa Latvija neatkarību.
Daugava (Krievijā Zapadnaja Dvina, Baltkrievijā Zahodņaja Dvina) ir lielākā Latvijas upe. Tā sākās Krievijā, Valdaja augstienē purvā. Plūstot līdz Latvijai, tā uzņem ūdeņus no Krievijas un Baltkrievijas. Šķērsojot Latvijas robežu, tā jau ir 200 m plata upe. Latvijas teritorijā sākumā tā plūst starp Augšzemes un Latgales augstienēm, veidojot desmit plašus lokus. No Latvijas robežas līdz Daugavpilij ir saglabājusies Daugavas dabiskā ieleja, kurā sastopamas daudzi vērtīgi un interesanti biotopi. Augu sugu sastopamības ziņā tā ir viena no augstvērtīgākajām teritorijām Latvijā. Dabiskā ieleja ir interesanta arī tūristiem. Vizuāli pievilcīgās ainavas, daudzie pilskalni un savdabīgā arhitektūra rada priekšnoteikumus dažāda veida tūrisma un atpūtas attīstībai. Te ir izveidots Augšdaugavas aizsargājamais ainavu apvidus un dabas parks Daugavas loki .
Lejpus Daugavpils mazā krituma dēļ upe rāmi plūst zemajos krastos Austrumlatvijas zemienē. Pavasarī un atsevišķos garos atkušņa periodos ziemā te veidojas ledus sastrēgumi, kā rezultātā applūst plašas teritorijas. Lejpus Jēkabpils Daugava plūst pa kanjonveidīgu ieleju, kas izveidojusies dolomītos. Smilšainos krastus nomaina dolomīta atsegumi. Arī upes gultni veido dolomīti. Pirms Pļaviņas HES uzcelšanas te bija pats skaistākais Daugavas ielejas posms. Upes gultnē bija daudz krāces un krastus rotāja augstas klintis Oliņkals, Avotiņu kalns, Staburags. Pēc Pļaviņu HES aizsprosta uzbūvēšanas ūdenslīmeni upē pacēla pa 40 m, kā rezultātā izveidojas Pļaviņu ūdenskrātuve. Tā ir lielākā ūdenskrātuve Latvijā, kuras platība sasniedz 45 km². Ūdenskrātuves ierīkošanas rezultātā krāčainais un straujais upes posms tika applūdināts.
Lejpus Aizkraukles sākās Ķeguma ūdenskrātuve un zemāk Rīgas ūdenskrātuve. Rīgas ūdenskrātuve kalpo kā Rīgas dzeramā ūdens ņemšanas vieta. Pirms nonākšanās pilsētas ūdensapgādes sistēmā ūdens gan mehāniski, gan ķīmiski tiek no nevēlamajiem piemaisījumiem nopietni attīrīts. Tomēr, neskatoties uz to, jebkurai saimnieciskajai darbībai Daugavas sateces baseinā, kas būtiski var ietekmēt ūdens kvalitāti, jāpievērš vislielākā uzmanība.
Lielupe
Lielupe ir lielākā Zemgales upe. Tā veidojas lejpus Bauskas, satekot Mēmelei un Mūsai. Jau satecē tā ir 90m plata ar ūdeņiem bagāta upe. No Bauskas līdz Mežotnei tā plūst pa senleju, kas izveidojusies dolomītos. Lejpus Mežotnes ieleja paplašinās. Upe lēnām plūst pa Zemgales līdzenumu un Piejūras zemieni. Pavasarī, veidojoties ledus sastrēgumiem, Lielupe parasti iziet no krastiem, applūdinot lielas lauksaimniecības zemju platības. Intensīvu nokrišņu rezultātā plūdi iespējami arī vasarā. Tad tie parasti rada lielus zaudējumus zemnieku saimniecībām. Lai samazinātu plūdu apmērus, daudzviet gar upi ir uzbūvēti aizsargdambji.
Senāk Lielupe pa tagadējo Buļļupes gultni ietecēja Daugavā. Tagadējā ieteka Rīgas līcī izveidojusies tikai 1755. gadā, ka pavasara palos upe pārrāva kāpas. Lielupes dziļums lejtecē ir no 5 - 15 m. Tas paver iespēju upes kuģiem sasniegt Jelgavu. Pēdējos gados upes izmantošanu kuģniecībā un jahtu tūrismā un sportā traucē smilts saneši, kas uzkrājās Lielupes grīvā.
Lielupes sateces baseinā ir ļoti blīvs upju tīkls. Lielupē ietek vairāk kā 250 pieteku. Lielākās pietekas ir Mūsa, Mēmele, Iecava un Svēte. Pietekas atūdeņo intensīvi lauksaimniecībā izmantojamo Zemgales līdzenumu. Lauksaimniecības zemju mēslošanas rezultātā Lielupes ūdeņos nonāk daudz slāpekļa un fosfora. Piesārņojošās vielas samazina ūdens kvalitāti, kas atsevišķos gadījumos var izraisīt pat zivju un citu dzīvo organismu bojā eju.
Venta
Venta ir lielākā Kurzemes upe. Tā izteka atrodas Žemaitijas augstienē Lietuvā. Augštecē Venta plūst pa plašu senleju. Latvijā upes vidustecē tā tek pa šauru senleju starp Rietumkursas un Austrumkursas augstienēm. Pie Nīgrandes Venta ir iegrauzusies permas kaļķakmeņos. No Šķerveļa ietekas Ventas krastos sākās devona vecuma iežu atsegumi, kas ar pārtraukumiem turpinās līdz pat Abavas ietekai Ventā. Ūdenstūristu, kas ceļo pa Ventu, uzmanību parasti saista dolomīta atsegumi Ātraiskalns (20 m augsts), Gobdziņu klintis un citi. Ventas gultni te veido dolomīti tāpēc daudz krāces un brasli. Pie Kuldīgas atrodas Eiropā platākais ūdenskritums Ventas rumba. Lejpus Kuldīgas dolomīta atsegumus Ventas krastos nomaina baltie un rūsganie smilšakmens atsegumi. No Zlēkām līdz ietekai jūrā upe tek pa smilšaino Piejūras zemieni. Lejtecē upes plūdums ir lēns. Upes grīvā upe ir 200 m plata. Te atrodas Ventspils osta, kurā pēc Ventas grīvas padziļināšanas var ienākt lielie naftas tankkuģi.
Ventas lielāka pieteka ir Abava. Interesanta un savdabīga ir par Kurzemes Šveici dēvētā Abavas senleja. Tā izveidojusies ledāja kušanas ūdeņiem noplūstot uz Baltijas jūru.
Ielejas platums mainās no 2,5km līdz 0,7 km. Tās dziļums vietām sasniedz 58m. Senlejas posms no Kandavas līdz Abavas ietekai Ventā ir iekļauts Abavas senlejas dabas parkā. Senlejas nogāzes saposmo gravas un pieteku ielejas. Krastos ir devona dolomītu un smilšakmens atsegumi un alas. Piemēram; Abavas Velnala, Māras kambari. Lejpus Sabilei atrodas vairākpakāpju ūdenskritums Abavas rumba. Abavas ielejā mijas priežu un ozolu meži ar lauksaimniecības zemēm. Lejtecē dominē meži. Tas kopā veido krāšņu un daudzveidīgu ainavu. Skaistā ainava ar tālām skatu perspektīvām, Kandavas un Sabiles īpatnējais mazpilsētu kolorīts un kultūrvēsturiskie pieminekļi (Kandavas pilskalns, Matkules pilskalns u. c.) Abavas senlejā saista daudzu tūristu uzmanību.
