Neatkarības atjaunošana un aizstāvēšana

1990. gada 4. maijā jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome gandrīz vienbalsīgi pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Deklarācija izsludināja Latvijas neatkarības likumīgo atjaunošanu, bet ar pārejas posmu tās īstenošanai. Valsts oficiālo nosaukumu mainīja no "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas" uz "Latvijas Republiku". Tika daļēji atjaunota 1922. gadā pieņemtā Satversme, kas kļuva par pamatu valsts tiesībām Latvijas teritorijā. Latvijas un Padomju Savienības attiecības paredzēja risināt sarunās kā starp divām patstāvīgām valstīm.

Kaut arī Padomju Savienības valsts galva un Komunistiskās partijas vadītājs Gorbačovs asi nosodīja Latvijas neatkarības deklarāciju, Latvijas Republikas jaunā valdība sāka pieņemt virkni likumu, lai liktu pamatus tirgus ekonomikas, pilsoniskas sabiedrības un tiesiskas valsts attīstībai Latvijā. Saasinājās attiecības starp Latvijas un Padomju Savienības centrālo valdību. Gorbačovs mēģināja izmantot ekonomisku spiedienu pret trim Baltijas valstīm, kuras visas bija izsludinājušas savu neatkarību. Kad tas nelīdzēja, sāka klīst baumas par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu Baltijā un padomju bruņoto spēku militārās pārvaldes ieviešanu dumpīgajās republikās.

Baltijas valstu tautu centieniem laikrakstos un ziņu pārraidēs līdzi sekoja daudzi vērotāji ārzemēs. 1990. gada vasarā Rīgā notika 20. Vispārējie dziesmu un deju svētki, kuros plaši piedalījās kori un deju ansambļi no visām latviešu trimdas mītņu zemēm. Latvijas valdība sāka dibināt attiecības ar starptautiskām organizācijām. Gorbačovs, kurš pats bija sācis atkāpties no savām reformām, bija spiests gaidīt izdevību atjaunot Padomju Savienības varu pār Latviju.

Par izdevīgo brīdi uzskatīja 1991. gada janvāri, jo pasaules uzmanību bija saistījusi Apvienoto Nāciju sabiedroto karadarbība pret Irāku, tā sauktais Līča karš. Gorbačovs pavēlēja Padomju Savienības Iekšlietu ministrijas speciālo uzdevumu OMON vienībām uzbrukt Latvijas Republikas valsts iestādēm, lai gāztu valdību un pārņemtu varu. 13. janvāri līdzīgos nolūkos omonieši uzbruka valsts nozīmes iestādēm Lietuvā, kur gāja bojā 14 un tika ievainoti 110 cilvēku. Gorbačova plāni Latvijā neizdevās, jo, par spīti iespējamai vardarbībai, Latvijas tauta sapulcējās Rīgā, lai aizstāvētu savu valsti un jauniegūto brīvību. Sākās barikāžu laiks, kad neapbruņoti iedzīvotāji sargāja nozīmīgas valdības, sakaru un saziņas līdzekļu ēkas. Viņu izrādītā drosme un garīgais stiprums bija pārāks par totalitārisma aizstāvju omoniešu spējām viņus iebiedēt. Kad pasaule uzzināja par Padomju Savienības mēģinājumiem izrēķināties ar Baltijas valstīm, Gorbačovs piekāpās starptautiskajam spiedienam un pārtrauca vardarbību.

Janvāra barikāžu dienas liecināja par centrālās valdības nespēju tikt galā ar krīzi Padomju Savienībā. Gorbačova pretinieki Komunistiskajā partijā un Padomju Savienības valsts iestādēs gatavoja valsts apvērsumu pret Gorbačovu, cerot atjaunot stingru totalitāro sistēmu un atgriezties pie stāvokļa, kāds bija pirms Gorbačova uzsāktajām reformām.

Gorbačova pretinieki sarīkoja apvērsumu 1991. gada 19. augustā. Atkal sākās omoniešu uzbrukumi Latvijas Republikas iestādēm. Vēlreiz uz Rīgu atbrauca tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, lai atkal aizstāvētu Latvijas neatkarību. Tautas apsardzībā Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti 1991. gada 21. augustā pieņēma Konstitucionālo likumu, kas noteica, ka pāreja uz pilnīgu neatkarību ir pabeigta, 1922. gada Satversme atjaunota pilnībā un visas saistības ar Padomju Savienību ir pārtrauktas.

1991. gada 23. augustā Islande bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas atjaunoto neatkarību un nodibināja oficiālas starpvalstu attiecības. Nākamajās dienās Latvijas neatkarību atzina arī citas valstis, to starpā arī Amerikas Savienotās Valstis un Borisa Jeļcina valdītā Krievijas Federatīvā Padomju Sociālistiska Republika. 6. septembrī Latvijas neatkarību atzina Gorbačovs un Padomju Savienības centrālā valdība, tā beidzot Latvijas 51 gadu ilgo okupācijas vēsturi.1991. gada 18. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācija uzņēma Latviju kā pilntiesīgu brīvo valstu saimes locekli.

Lai gan Latvijas okupācija bija beigusies, ilgās okupācijas ekonomiskās, ekoloģiskās, politiskās, sabiedriskās un garīgās sekas saglabājās. Krievijas Federācijas bruņotie spēki -okupācijas karaspēka pēcteči - atstāja Latviju tikai 1994. gadā. Jauno, pēc skaita piekto, Saeimu ievēlēja 1993. gadā. Gadiem ilgi palika spēkā okupācijas laika demokrātijas apstākļiem nepiemērotā likumdošana. Latvijas sabiedrības daļas atšķirīgi vērtēja pagātnes mantojumu un mācības. 20. gadsimta totalitāro okupāciju seku pārvarēšana ir Latvijas tautas svarīgākais uzdevums 21. gadsimtā.